Numeroloģijas pirmsākumi

PitagorsSenā metafiziskā zinātne par Numeroloģiju atklāj dzīves noslēpumus jau ilgāk nekā 2500 gadus. Tās pirmsākumi rodami Senajā Babilonijā, Indijā, Ēģiptē, Grieķijā un Romā.

Par vienu no Numeroloģijas pamatlicējiem tiek uzskatīts Pitagors (582.g.p.m.ē. - 496.g.p.m.ē.) – joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks, ārsts, politiķis, priesteris un izgudrotājs. Viņa lielākais devums ir māka apvienot seno arābu, druīdu, feniķiešu un ēģiptiešu matemātiskās sistēmas ar dažādām zinībām par cilvēka dabu.

Pēc ilgiem mācību gadiem pie dažādiem skolotājiem Pitagors atklāja, ka Visumu kopā tur harmonija. Bet skaitļi runā valodā, ar kuras palīdzību var iemācīties ritmiski sabalansēt dažāda veida harmonijas. Atsaucoties uz tēzi, ka daba ir skaitļu mijiedarbības kopums, ka Dievišķais likums ir skaidrs un konkrēts un ka visu var aprēķināt matemātiski, viņš radīja "vārda un skaitļa zinātni", pilnveidojot no saviem skolotājiem iegūtās zināšanas.

Numeroloģija nav vienīgā zinātne, ko apguva Pitagors. Viņš ielika pamatus arī tādām zinātnēm kā matemātika, astronomija, astroloģija, mūzika.

Apmēram 532. g. p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas, Pitagors nonāca Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā, kur nodibināja vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto "Pitagoriešu skolu". Pitagors saviem skolniekiem deva ne tikai garīgās zināšanas un spējas, bet arī rūpējās par fizisko veselību. Viņš pats ticēja, ka vajag rūpēties par ķermeņa un gara veselību. Viņa filozofiskie uzskati apvienoja ezotērisko viedumu par sievietes un vīrieša attiecībām, kā arī dievišķos likumus, kas atspoguļojas skaitļos.

Skolas locekļiem bija jāievēro stingra disciplīna un noteikti priekšraksti, un tur viņi nodarbojās ar matemātiku un numeroloģiju jeb „skaitļu īpašību pētīšanu". Savas disciplīnas dēļ skola drīz vien ieguva ievērojamu politisku svaru arī citās Dienviditālijas un Sicīlijas grieķu koloniju pilsētās. Tas kļuva par iemeslu demokrātu sazvērestībai, un pēkšņs uzbrukums skolas vadoņiem, kuri tika sadedzināti skolas mājā apspriedes laikā, iznīcināja tās varu vispirms Krotonā un pēc tam arī citās pilsētās.

Neskatoties uz to, ka Pitagors un viņa skola tika sadedzināta, viņa idejas joprojām turpina dzīvot. Pateicoties viņa atstātajam mantojumam – izpratnei par skaitļiem - numeroloģija kā zinātne turpināja attīstīties.

Alfabēta rašanās krietni palīdzēja numeroloģijas attīstībai un izplatībai, jo skaņa un valodas vibrācija ir īsākais ceļš, kas atklāj Pasaules uzbūves skaitlisko kodu. Alfabēta burti izrādījās visērtākais skaitļu pierakstīšanas un vieglākais skaitļu nozīmes paslēpšanas veids.

Būdama viena no senākajām zinātnēm, numeroloģija ir pārsteidzoši moderna, un tās ietekme jūtama ik uz soļa. Pastāv daudzas numeroloģijas skolas, sistēmas, virzieni un varianti skaitļu nozīmes skaidrojumam. Daudzi populāri astrologi un numerologi rada savus virzienus, skolas, mūsdienu apstākļiem piemērojot senās klasiskās sistēmas. Visām sistēmām ir tiesības pastāvēt – kosmiskie likumi tik un tā paliek vieni un tie paši, atšķiras tikai skaidrojumi un pieejas, atkarībā no vietējām tradīcijām, kā arī laika, kultūras un ģeogrāfiskās vides īpatnībām.

Pitagorisms

Pitagorisms bija filozofijas virziens (jeb skola) Senajā Grieķijā, kas par savu ideju pamatu pieņēma Pitagorano Samosas salas pasaules skatījumu un koncepcijas, visas dabas parādības un kosmosa esamību reducējot uz kvantitatīvām, skaitliskām attiecībām. Pitagoriešu skolai, kuras ietekmes uzplaukums bija 4. gadsimtā p.m.ē., bija lieli nopelni matemātikas un astronomijas attīstībā. Pitagors no Samosas, jeb vienkārši Pitagors (sengrieķu: Ὁ Πυθαγόρας ὁ Σάμιος, O Pūthagoras o Samios, latīņu: Pythagoras), dzimis starp 580. un 572. gadiem p.m.ē., miris starp 500. un 490. gadiem p.m.ē.) bija joniešu matemātiķis, filozofs, zinātnieks,ārsts, politiķis, priesteris, izgudrotājs, visplašāk pazīstams pēc Pitagora teorēmas. Apmēram 532. g. p. m. ē. atstājis Samu, lai izvairītos no Polikrata tirānijas un, nonācis Dienviditālijas grieķu kolonijas pilsētā Krotonā, tur nodibinājis vēlākajiem ordeņiem līdzīgu savienību reliģiski ētiskai dzīves reformēšanai, tā saukto "pitagoriešu skolu". Domājams, sākotnēji tajā ietilpuši ap 235 biedri, no tiem 18 — sievietes. Dzīve Pitagora sabiedrībā bija vairāk vai mazāk egalitāra:

  • Pitagora skola pret vīriešiem un sievietēm izturējās vienlīdzīgi;
  • viņi piekopa vienkāršu dzīvesveidu;
  • viss īpašums bija kopīgs;
  • pat visi matemātiskie atklājumi bija kopīgi un tika piedēvēti Pitagoram — arī tad, kad viņš jau bija miris. Tas arī ir iemesls, kāpēc tik grūti noteikt, ko atklājis Pitagors pats.

Pitagors skolu nodibināja, lai attīstītu filozofiju, matemātiku, mūziku un vingrošanu, organizācijas mērķis pamatos bija ētika. Skolas locekļiem bijusi jāievēro stingra disciplīna un zināmi priekšraksti, un viņi nodarbojās ar matemātiku (skaitļu īpašību pētīšanu). Savas disciplīnas dēļ skola drīz vien ieguva ievērojamu politisku svaru arī citās Dienviditālijas un Sicīlijas grieķu koloniju pilsētās. Tas kļuva par iemeslu demokrātu sazvērestībai, un pēkšņs uzbrukums skolas vadoņiem (tos sadedzināja kopā ar māju, kurā tie apspriedās) iznīcnāja tās varu vispirms Krotonā un pēc tam arī citās pilsētās, izņemot Tarentu un Regiju. Pastāv versija, ka Pitagors pats gājis bojā šajā uzbrukumā, taču vairums vēsturnieku uzskata, ka viņš jau agrāk atstājis Krotonu un miris Metapontā.

Grūti iedomāties vēl kādu sabiedrību, kas tik ļoti cienītu savu dibinātāju un reizē būtu tik atvērta pārmaiņām. Pitagoram viņa laikā tika piedēvētas pārdabiskas spējas, un daudzi atklājumi, kas nebūt nebija viņa, tika viņam piedēvēti. Viņa autoritāte bija tik liela, ka pietika pateikt: "viņš pats teicis" (autos epha), lai izteicienam tūlīt paklausītu.

Pitagora filozofijas pamats ir gluži vienkāršs: "Visus cilvēkus var iedalīt trijās grupās, tāpat kā visus cilvēkus, kas apmeklē Olimpiskās spēles, var iedalīt trijās grupās. Zemākā sastāv no tiem, kas nāk pirkt un pārdot. Nākamie ir tie, kas sacenšas. Taču visaugstākie ir tie, kas nāk skatīties. Cilvēkus attiecīgi var iedalīt tajos, kam svarīga manta, tajos, kam svarīgs gods, un tajos, kam svarīga gudrība. Tātad visaugstākā apskaidrība ir zinātne bez interesēm un cilvēks, kas sevi tai ziedo, patiesais filozofs, kas sevi veiksmīgi atbrīvojis no "dzimšanas apļa"."

Pitagorisms kā dzīvesveids bijis saistītas ar iniciāciju noslēpumos un bijis līdzīgs orfismam, kas to, domājams, ietekmējis. Tāpat kā orfisma arī pitagorisma nolūks bijis padarīt dvēseli tīru (katharmoi), lai pēc nāves liktenis tai būtu labvēlīgs. Absolutizējot kvantitātes abstrakciju, pitagoriešu filozofija bija visai ideālistiska, saskaņā ar kuru kvantitatīvās attiecības ir lietu būtība. Piemēram, atklājuši faktu, ka kvantitatīvi noteikts intervāls ir mūzikas toņu un harmonijas pamatā, pitagorieši to reducēja uz savu ideju par "kosmisko sfēru harmoniju". Uz šī pamata radās pitagoriešu matemātiskais simbolisms un skaitļu mistika, kas tika apvienota ar ideju par dvēseles pārdzimšanu.

Tradicionāli tiek uzskatīts, ka Pitagors nav atstājis nekādus rakstītus darbus un ka viņa idejas turpinājušas pastāvēt caur viņa skolniekiem.

Skaitļi un skaitļu mistika pitagorismā

Pitagorieši uzskatīja, ka "viss ir skaitļi". (Daļskaitļus pitagorieši par skaitļiem neuzskatīja, jo viņu pārliecības pamatā bija tas, ka visus visuma noslēpumus var izteikt naturālos skaitļos. Viņiem svarīga bija harmonija un vienkāršas, vienmēr patiesas sakarības.) Tas nozīmēja, ka visām lietām universā ir numurs, kas tās apzīmē kā unikālas, piemēram:

  • skaitlis 1: monad (vienotība), visu skaitļu radītājs, saprāta skaitlis;
  • skaitlis 2: dyad (dažādība, viedoklis), pirmais pāra jeb sievišķais skaitlis, viedokļa (uzskatu) skaitlis;
  • skaitlis 3: triad (harmonija = vienotība + dažādība), pirmais īstais vīrišķais skaitlis, harmonijas skaitlis;
  • skaitlis 4: taisnības vai atmaksas skaitlis;
  • skaitlis 5: laulības skaitlis (pirmais īstais sievišķais skaitlis + pirmais īstais vīrišķais skaitlis);
  • skaitlis 6: radīšanas skaitlis (pirmais īstais sievišķais skaitlis + pirmais īstais vīrišķais skaitlis + 1);
  • skaitlis 7: īstā brīža, kad kaut kas jādara, skaitlis (kairos);
  • skaitlis 10: tetractys, visuma (universa) skaitlis.

Pitagorieši zvērēja, piesaucot skaitli 10 — tetraktiju (četrību), kurā saredzēja brīnišķas īpašības.

Atzinumu, ka "viss ir skaitļi", domājams, izteicis jau pats Pitagors, eksperimentēdams ar monohordu(vienstīgas instrumentu) un atklādams, ka skaņu augstums un saskaņa starp tām atkarīgas no smagumiem, kas novelk stīgu un kuru attiecību var izteikt veselos skaitļos. Tolaik šis atklājums radījis lielu iespaidu; var teikt, ka lira, resp., harmonijas jēdziens, kļuva par izejas punktu grieķu filozofijai. Pitagors pieņēma, ka līdzīgi tam, kā lirā saskaņu noteic skaitļi, tā tas ir arī visur citur. Ar to uzgāja ceļu, kas, uzmanību pārnesot no kvalitātes uz kvantitāti, vēlāk noveda pie moderniem matemātiski izteiktiem dabas likumiem, bet sākotnēji tikai veicināja patvaļīgu skaitļu simboliku, piemēram, 5 uzskatīja par laulības skaitli, jo tas bija vīrišķā un sievišķā skaitļa summa, 4 — par taisnības skaitli, jo tas vienādi dalījās utt. Tomēr svarīgs bija atklājums, ka nozīme ir ne tikai lietas vielai, bet arī formai, elementu apvienojumam jeb — kā sacīja pitagorieši — idejai (eidos, veidols), ko pielīdzināja skaitliskai shēmai. No tā brīža daudzi sāka atzīt, ka pasauli veido formālais princips, iedarbojoties uz matēriju, kas pati par sevi ir bezveidīga un nespēj radīt nekā pozitīva.

KB NUMEROLOGU SKOLA

Kādu sistēmu pārstāv Numerologi.lv >>>